Mentālās veselības speciālisti

Uzzini, kāda ir atšķirība starp psihologu, psihoterapeitu, psihiatru un citām mentālās veselības aprūpes profesijām.

Kā saprast, pie kura speciālista vērsties?

Ja meklē palīdzību mentālajai veselībai, ātri var rasties jautājums – pie kā īsti iet?

Psihologs, psihoterapeits, psihiatrs, koučs… kāda ir atšķirība?

Visi šie speciālisti strādā ar mentālo veselību, taču atšķiras viņu izglītība, kompetence un tas, kādā veidā viņi palīdz.

Tu esi īstajā vietā.

Īsumā par speciālistiem

Visbiežāk uzdotais jautājums, izvēloties mentālās veselības speciālistu, ir – kāda ir atšķirība starp psihologu, psihoterapeitu un psihiatru?

Psihologs

Kas ir psihologs?

Psihologs palīdz saprast domas, emocijas un uzvedību, kā arī atrast veidus, kā tikt galā ar psiholoģiskām grūtībām.

Psihologam Latvijā ir augstākā izglītība psiholoģijā, kas ietver bakalaura (3 gadi) un profesionālā maģistra (2 gadi) studijas, kopā vismaz 5 gadus. Studiju laikā tiek apgūta teorija, metodes un uzsākta prakse supervizora vadībā. Lai strādātu patstāvīgi, psihologam jābūt reģistrētam psihologu reģistrā.

Psihologs strādā divos galvenajos veidos: sniedz psiholoģisko konsultēšanu vai veic psiholoģisko izpēti. Konsultēšanā palīdz izprast domas, emocijas un uzvedību un meklēt veidus, kā tikt galā ar grūtībām. Savā darbā psihologs var izmantot dažādu pieeju metodes, ja tās ir apguvis.

Psihologs palīdz dažādās emocionālās un psiholoģiskās grūtībās, piemēram, trauksmē, stresā, attiecību problēmās, pašvērtējuma jautājumos, izdegšanā vai dzīves krīzēs. Psihologs ir kompetents palīdzēt gan vieglākās, gan nopietnākās grūtībās – arī smagāku psihisko traucējumu gadījumā.

Pie psihologa var vērsties, ja jūti emocionālas grūtības, atkārtojas problēmas, kuras pats neizdodas atrisināt, vai ja vēlies labāk saprast sevi. Tāpat psihologs var palīdzēt arī profilaktiski vai personīgās izaugsmes nolūkos.

Psihologs neuzstāda medicīniskas diagnozes un neizraksta medikamentus. Viņš neveic medicīnisku ārstēšanu, bet strādā ar psiholoģiskām metodēm. Psihologs arī nedod gatavas atbildes vai nenosaka, kā klientam dzīvot.

Psihologi strādā privātpraksē, skolās, slimnīcās, rehabilitācijas centros, uzņēmumos un citās organizācijās. Daļa strādā arī tiešsaistē.

Pārbaudi, vai psihologs ir reģistrēts psihologu reģistrā un ir ieguvis psiholoģijas izglītību (vismaz maģistru). Labs signāls ir arī skaidri darba nosacījumi un profesionāla komunikācija.

Ja rodas nopietnas šaubas par ētiku vai kompetenci, vari vērsties ētikas komisijā.

Psihoterapijas speciālists

Kas ir psihoterapijas speciālists?

Psihoterapijas speciālists palīdz mainīt dziļākus emocionālos un uzvedības modeļus, izmantojot konkrētu psihoterapijas pieeju (piem., KBT, eksistenciālo pieeju utt.).

Psihoterapijas speciālists parasti ir psihologs vai cits speciālists ar augstāko izglītību (parasti psiholoģijā vai citās humanitārajās/sociālajās zinātnēs), kurš pēc tās ir apguvis psihoterapiju konkrētā virzienā (piemēram, KBT, geštaltu u.c.). Psihoterapijas specialitātes apmācība ilgst vairākus gadus un ietver teoriju, praksi un supervīziju.

Darbs notiek regulārās sarunās, kur tiek pētītas domas, emocijas, attiecības un dzīves pieredze. Atkarībā no pieejas var tikt izmantoti dažādi uzdevumi, tehnikas vai dziļāka personības izpēte.

Psihoterapijas speciālisti palīdz ilgstošās emocionālās grūtībās, atkārtotos dzīves un attiecību modeļos, iekšējos konfliktos, pašvērtējuma problēmās, traumās un citās sarežģītākās psiholoģiskās situācijās.

Ja jūti, ka grūtības ir dziļākas, ilgstošas vai atkārtojas, un ar īsāku konsultēšanu nepietiek, psihoterapija var būt piemērotāka.

Psihoterapijas speciālists neizraksta medikamentus un neveic medicīnisku ārstēšanu.

Visbiežāk privātpraksē, psiholoģiskajos centros vai privātās veselības iestādēs. Daudzi strādā arī tiešsaistē.

Ikdienā – jā, šos terminus (psihoterapeits, terapeits, psihoterapijas speciālists) bieži lieto kā sinonīmus. Taču juridiski Latvijā “psihoterapeits” drīkst saukties tikai ārsts, savukārt psihoterapijas speciālists nav ārsts, bet ir apguvis psihoterapiju.

Ārsts-psihoterapeits

Kas ir psihoterapeits jeb ārsts-psihoterapeits?

Psihoterapeits ir ārsts, kurš apvieno medicīniskas zināšanas ar psihoterapiju – var gan ārstēt, gan vadīt psihoterapijas procesu.

Ārsts-psihoterapeits vispirms iegūst medicīnas izglītību (6 gadi) un pēc tam specializējas psihoterapijā rezidentūrā. Tas ir pilns medicīnisks izglītības ceļš ar psihoterapijas specializāciju.

Strādā sarunu terapijā, izmantojot psihoterapijas pieejas, bet vajadzības gadījumā var arī izvērtēt veselības stāvokli no medicīniskā skatpunkta un kombinēt terapiju ar medikamentozu ārstēšanu.

Gan emocionālās un psiholoģiskās grūtībās, gan gadījumos, kad ir izteikti simptomi (piem., smaga trauksme, depresija), vai ja nepieciešama arī medicīniska izvērtēšana.

Ja ir aizdomas, ka varētu būt nepieciešami medikamenti, vai ja grūtības ir izteiktas, ilgstošas un ietekmē ikdienas funkcionēšanu.

Neierobežojas tikai ar sarunu terapiju – atšķirībā no citiem speciālistiem, viņš var arī nozīmēt medikamentus un veikt medicīnisku izvērtēšanu.

Slimnīcās, klīnikās un privātpraksēs. Daudzi strādā arī ambulatori un tiešsaistē.

Ikdienā bieži šos jēdzienus jauc, taču ārsts-psihoterapeits ir ārsts, savukārt psihoterapijas speciālists nav ārsts un nevar izrakstīt medikamentus.

Psihiatrs

Kas ir psihiatrs?

Psihiatrs ir ārsts, kurš diagnosticē un ārstē psihiskus traucējumus, tai skaitā ar medikamentiem.

Psihiatrs ir ārsts ar medicīnas izglītību (6 gadi) un specializāciju psihiatrijā rezidentūrā. Tas nozīmē pilnu medicīnisku sagatavotību.

Izvērtē psihisko veselību, nosaka diagnozes un, ja nepieciešams, nozīmē medikamentozu ārstēšanu.

Ja ir izteikti simptomi, piemēram, smaga trauksme, depresija, panikas lēkmes, miega traucējumi, psihozes vai citas psihiskās veselības problēmas.

Arī, ja nepieciešama diagnostika.

Psihiatrs parasti neveic psihoterapiju un nesniedz psiholoģisko atbalstu – viņa darbs primāri ir medicīniska diagnostika un ārstēšana ar medikamentiem. Psihiatrs bieži iesaka psihoterapiju kā intervenci vai nosūta uz psiholoģisko izpēti pie psihologa precīzākai diagnostikai.

Slimnīcās, ambulatorajās iestādēs, psihiatrijas centros un privātpraksēs.

Koučs

Kas ir koučs?

Koučs palīdz cilvēkam skaidrāk saprast savus mērķus, pieņemt lēmumus un virzīties uz pārmaiņām, izmantojot strukturētas sarunas.

Koučings Latvijā nav regulēta profesija, tāpēc nav obligātu izglītības vai kvalifikācijas prasību. Daļa kouču ir izgājuši profesionālas apmācības un ieguvuši starptautiskas sertifikācijas, bet daļa – nē.

Darbs notiek sarunu formā, fokusējoties uz mērķiem, risinājumiem un nākotni. Koučs palīdz strukturēt domāšanu un pieņemt lēmumus, bet neiedziļinās psiholoģiskos procesos vai pagātnes pieredzē tādā veidā kā terapijā.

Ja jūties “iestrēdzis”, bet kopumā funkcionē labi un meklē virzienu vai attīstību.

Koučs var palīdzēt situācijās, kur problēma nav emocionālas vai psiholoģiskas grūtības, bet drīzāk apjukums vai stagnācija.

Koučs neveic psihoterapiju un nenodarbojas ar psiholoģisko konsultēšanu. Koučs parasti nestrādā ar pagātnes pieredzi, emocionāliem ievainojumiem vai iekšējiem konfliktiem, bet fokusējas uz mērķiem, rīcību un nākotni.

Privātpraksē, uzņēmumos, apmācībās vai individuāli ar klientiem.

Pievērs uzmanību apmācībām (ilgums un akreditēta iestāde) un skaidrām profesionālajām robežām – t.i., vai nenodarbojas ar terapiju bez kompetences.

Atšķirībā no psihologiem vai psihoterapijas speciālistiem, nav vienotas ētikas komisijas, kur vērsties sūdzību gadījumā. Ja rodas nopietnas šaubas par kouča kompetenci, vari vērsties Patērētāju tiesību aizsardzības centrā.

Atkarību speciālists

Kas ir atkarību speciālists?

Atkarību speciālists visbiežāk ir ārsts (narkologs jeb atkarību psihiatrs), kurš diagnosticē un ārstē atkarības.

Tas ir ārsts ar medicīnas izglītību (6 gadi) un specializāciju psihiatrijā, papildus apgūstot atkarību ārstēšanu. Mūsdienās Latvijā tiek lietots termins “atkarību psihiatrs”, kas aizstāj “narkologu”.

Veic diagnostiku, izvērtē atkarības smagumu un nozīmē ārstēšanu – bieži medikamentus, detoksikāciju vai nosūta uz rehabilitāciju. Strādā arī ar motivāciju un palīdz uzsākt atveseļošanās procesu.

Ja ir grūtības kontrolēt lietošanu vai uzvedību, parādās sekas (veselības, attiecību, darba problēmas) vai ir aizdomas par atkarību.

Atkarību speciālists palīdz dažādu atkarību gadījumos – alkohola, narkotiku, medikamentu, nikotīna, azartspēļu un citu uzvedības atkarību gadījumos.

Parasti neveic ilgstošu psihoterapiju kā galveno darba formu. Dziļāks psiholoģiskais darbs bieži notiek kopā ar psihologu vai psihoterapijas speciālistu.

Slimnīcās, narkoloģijas centros, rehabilitācijas iestādēs un privātpraksēs. Latvijā pie šī speciālista var vērsties arī bez ģimenes ārsta nosūtījuma.

Neirologs

Kas ir neirologs?

Neirologs ir ārsts, kurš diagnosticē un ārstē nervu sistēmas (smadzeņu, muguras smadzeņu un nervu) traucējumus.

Neirologs ir ārsts ar medicīnas izglītību (6 gadi) un specializāciju neiroloģijā rezidentūrā.

Veic medicīnisku izmeklēšanu, izvērtē simptomus, nozīmē izmeklējumus (piem., MRI, EEG) un nosaka ārstēšanu, bieži ar medikamentiem.

Ja ir fiziski vai neiroloģiski simptomi, piemēram, galvassāpes, migrēna, reiboņi, tirpšana, nejutīgums, kustību traucējumi, krampji vai miega traucējumi.

Neirologs neveic psihoterapiju un nestrādā ar emocionālām grūtībām kā primāro problēmu, ja vien tās nav saistītas ar nervu sistēmas traucējumiem.

Slimnīcās, klīnikās, rehabilitācijas centros un privātpraksēs.

Sociālais darbinieks

Kas ir sociālais darbinieks?

Sociālais darbinieks palīdz cilvēkiem risināt dzīves grūtības un sakārtot attiecības ar vidi, nodrošinot praktisku un sociālu atbalstu.

Sociālajam darbiniekam ir augstākā izglītība sociālajā darbā (profesionālais bakalaurs vai maģistrs), kas ietver teoriju un praksi darbā ar dažādām klientu grupām.

Sociālais darbinieks izvērtē situāciju, palīdz orientēties iespējās un organizē nepieciešamo atbalstu – piemēram, sociālos pakalpojumus, pabalstus vai palīdzību krīzēs. Darbs bieži notiek sadarbībā ar citām institūcijām.

Ja grūtības saistītas ne tikai ar emocijām, bet arī ar dzīves apstākļiem – piemēram, nepieciešams praktisks atbalsts, palīdzība sistēmā vai piekļuve resursiem.

Sociālais darbinieks neveic psihoterapiju vai psiholoģisko konsultēšanu. Viņa darbs nav dziļa psiholoģiska ārstēšana, bet praktisks un sociāls atbalsts.

Pašvaldību sociālajos dienestos, krīzes centros, slimnīcās, rehabilitācijas iestādēs, skolās un nevalstiskajās organizācijās.