terapija un psihoterapija Latvijā

Psihoterapijas metodes

Iepazīsties ar dažām no vispopulārākajām psihoterapijas metodēm, ko piekopj speciālisti Latvijā.

Visas metodes

Psihoterapijas metodes

Kognitīvi behaviorālā terapija

  • Noderīgas saites papildu informācijai:

Kognitīvi biheiviorālā psihoterapija (KBT) ir psihoterapijas veids, kas palīdz cilvēkam saprast, ko viņš domā par sevi, pasauli un citiem cilvēkiem un kā tas, ko viņš domā, ietekmē viņa jūtas un rīcību. KBT ir pasaulē visvairāk pētītā un par vienu no visefektīvākajām atzītā nemedikamentozās terapijas pieeja garīgās veselības problēmu novēršanā un traucējumu simptomu mazināšanā.

Kognitīvi biheiviorālā terapija (no ang. cognitive – domāšana; behavioural – uzvedības) – nodarbojas ar domāšanas un uzvedības modeļu izpētīšanu, pārbaudi un paplašināšanu. (Avots 1, Avots 2, Avots 3)

Saskatot saistību starp domām, jūtām un uzvedību un mainot nederīgus, traucējošus (maladatīvus) domāšanas veidus, KBT palīdz klientam pašam nonākt līdz jauniem savas problēmas risināšanas veidiem.

Kognitīvi biheiviorālajā terapijā sarunas starp klientu un terapeitu parasti nav vērstas uz pagātni, bērnību, kā tas ir dažās psihoterapijas jomās. Bērnības pieredze tiek aplūkota tik daudz, lai izprastu tās ietekmi uz pašreizējām problēmām. Galvenokārt sarunas koncentrējas uz cilvēka grūtībām, problēmām un panākumiem, kas ir pašlaik, un uz prasmēm, kuras personai nepieciešams apgūt, lai risinātu savas grūtības. (Avots 1)

KBT principus pielieto gan strādājot individuāli, gan grupās. (Avots 2)

Kognitīvi biheiviorālā psihoterapija (KBT) ir strukturēta īstermiņa terapija, kas virzīta uz konkrētu terapijas mērķu uzstādīšanu un sasniegšanu. Terapeits palīdz apgūt un praktizēt jaunus reakcijas veidus, ne vien konsultācijas laikā, bet arī ārpus tās. Tādā veidā ātrāk tiek atrisinātas reālās grūtības, kas traucē ikdienas dzīvē. (Avots)

KBT ir piemērota:
– trauksmes (fobijas, veģetatīvā distonija, panika, obsesīvi kompulsīvi traucējumi),
– depresijas,
– ēšanas traucējumu (anoreksija, bulīmija, pārēšanās),
– pārmērīga kautrīguma, zema pašvērtējuma,
– atkarību problēmās
– un citos gadījumos.

Tās efektivitāte ir konstatēta, ārstējot arī dažādus medicīniska rakstura traucējumus. Piemēram, kā palīdzoša papildterapija hroniska noguruma sindroma, kairinātā zarnu sindroma, hipertensijas, fibromialģijas, vēža, diabēta, migrēnas un citu hronisku sāpju traucējumu gadījumos. (Avots 1)

KBT efektivitāti ir apstiprināta darbā ar trauksmes traucējumiem, sociālo trauksmi, dažādām fobijām, paniku, depresiju, ēšanas traucējumiem, uzmācībām, atkarībām, miega traucējumiem, veģetatīvo distoniju un citiem traucējumiem. Tāpat KBT palīdz trenēt konkrētas prasmes, izvirzīt un sasniegt mērķus. Terapija piemērota gan bērniem, gan pieaugušajiem. (Avots 2)

Geštaltterapija

  • Noderīgas saites papildu informācijai:

Geštaltterapija ir viens no mūsdienu humānistiskās psihoterapijas virzieniem. Geštaltterapijas pamatā ir ideja, ka cilvēks piedzimst ar spēju veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, priecāties un īstenot radošu dzīvi. Tomēr dažreiz dažādu apstākļu ietekmes rezultātā šis process tiek apturēts un cilvēks „iestrēgst” situācijās vai priekšstatos par sevi, tādējādi traucējot savu turpmāko attīstību. (Avots 1)

Geštaltterapija ir brīva no vērtējumiem. Tā ir vērsta nevis uz problēmu cēloņu meklēšanu: „Kāpēc noticis tā?”, bet uz vēlamām izmaiņām un attīstību: „Ko tu gribi? Kā to sasniegt?”. (Avots 2)

Geštaltterapija notiek individuāli, sadarbojoties klientam un psihoterapeitam, kā arī terapeitiskā grupā. (Avots)

Geštaltterapijas uzdevums ir izpētīt un palīdzēt cilvēkam saprast, kā šīs situācijas un priekšstati ietekmē viņa pašreizējo dzīvi, kā rezultātā tas viņam dod iespēju uzlabot saskarsmiar apkārtējiem cilvēkiem un ārējo pasauli kopumā.

Geštaltterapiju sauc arī par rīcības un kontakta terapiju: šīs terapijas pamatā ir ne tikai problēmas izrunāšana, bet arī tās izjušana un pārdzīvošana. Palielinot izpratni par iekšējiem pārdzīvojumiem, ar terapijas palīdzību cilvēks sāk labāk izprast savas vajadzības un atšķirt to, kas viņam ir nepieciešams un kas nav. (Avots)

1) Geštaltterapijā ļoti svarīgs ir cilvēciskais kontakts – tai skaitā kontakts starp klientu un terapeitu. Tiek uzskatīts, ka tieši pats kontakts terapijas laikā ir “ārstniecisks”. Ja ir izveidojies labs kontakts starp klientu un terapeitu, uz šī uzticēšanās pamata notiek darbs ar klienta problēmu velkot paralēles ar klienta un terapeita attiecībām. Tā piemēram, terapeits var norādīt klientam uz to, kā viņš kontaktējas šobrīd – terapeitiskajās attiecībās un pajautāt, vai klients rīkojas līdzīgi arī citās attiecībās?

2) Geštaltterapijā nav tik svarīgi, kas ar jums kādreiz ir noticis – ir būtiski tas, ko jūs darāt vai kā jūtaties šeit un tagad (šobrīd) ar to, kas ir noticis kādreiz. Tas nozīmē, lai risinātu pašlaik aktuālu jautājumu, nav obligāti jāpārstāsta terapeitam visa sava dzīve. Var sākt ar patreizējo problēmu, un, ja tas būs svarīgi – saruna pati ietieksies arī pagātnē.

3) Geštaltterapijai raksturīga cieņa pret klienta dzīvi, viņa vēlmēm un uzskatiem (un tas nenozīmē, ka tiem jāsakrīt ar terapeita uzskatiem!). Terapijā klients un terapeits sadarbojas kā līdzvērtīgi partneri, mēģinot rast risinājumus klienta jautājumiem un situācijām. Līdz ar to terapeits arī neuzņemas vairāk atbildības nekā klients, jo tā ir klienta paša dzīve un situācija – tomēr klients var saņemt atbalstu un dalīties šajā atbildībā.

4) Geštaltterapijā nav nepieciešams stingri turēties pie konkrētas tēmas – saruna var brīvi plūst no tagadnes uz pagātni un nākotni, no svarīgā uz nebūtisko, no sīkumiem uz galveno (un otrādi). Jūs varat arī nerunāt par sev sāpīgo vai aktuālo tēmu – un arī par to nerunājot notiks terapija. Klientam ir brīva izvēle cik dziļi virzīties savā terapijā, par ko runāt un par ko nerunāt – savukārt, terapeits var vērot šo klienta procesu un atspoguļot viņam, kā viņš kaut ko risina (vai tieši otrādi – nerisina). (Avots)

Psihoanalīze

  • Noderīgas saites papildu informācijai:

Psihoanalīze ir visdziļākā un intensīvākā psihoterapija, kas piemērota cilvēkiem ar lielu interesi par savu iekšējo pasauli un tās konfliktiem, cilvēkiem, kuri cieš no neirotiskiem simptomiem vai rakstura traucējumiem, cilvēkiem, kam ir pietiekami enerģijas sevis izpratnei un pārmaiņām.

Psihoanalīzes pamatlicējs ir Zigmunds Freids, bet tās teorijas 100 gadu laikā ir krietni papildinātas, pārstrādātas un attīstījušās dažādos virzienos. Galu galā katrs psihoanalītiķis apmācības procesā izvēlas savai personībai pieņemamākās teorijas, kuras palīdz viņam pilnvērtīgāk strādāt ar pacientu.

Zemapziņa un apziņa, dziņas, konflikti, jūtas, psihiskie aizsargmehānismi, sapņi, cilvēka attiecības ar citiem un pašam ar sevi ir tas, ko pētī psihoanalīze. (Avots)

Psihoanalīzes procesā pacients pārnes uz analītiķi savas jūtas, domas un cerības, kas īstenībā pieder pagātnes attiecībām (ar māti, tēvu un citām svarīgām personām), bet apzināti izliekas, it kā tās spontāni būtu radušās attiecībās ar psihoanalītiķi. Šo procesu dēvē par pārnesi (transferenci), un tās analīze, izskaidrošana (interpretācija) ir būtisks ārstniecisks faktors.

Psihoanalīze ir abpusēji grūts darbs, pacientam jābūt spējai izturēt zināmu vilšanos (frustrāciju), ka gaidītais rezultāts, apmierinājums nav tik sasniedzams.

Svarīgs kvalificēta psihoanalītiķa darba instruments ir viņa paša jūtas pret pacientu – pretpārnese (kontrtransference), kas ļauj abiem simboliski it kā izdzīvot pacientam raksturīgās attiecības analīzes procesā.

Praksē klasiskā psihoanalīze: ir vairākus gadus ilgs process, parasti 45 minūšu sesijas notiek 4 reizes nedēļā. Pacients guļ uz kušetes, psihoanalītiķis sēž krēslā aiz pacienta galvas ārpus analizējamā redzes lauka. Fiziska saskarsme nav pieņemama. Pacients brīvi asociē (stāsta plūstot no vienas domas uz otru) par savas dzīves notikumiem, attiecībām ar cilvēkiem, dalās savās atmiņās, pārdzīvojumos, fantāzijās, kādreiz izstāsta sapni, kādreiz pievēršas sajūtām un attiecībām ar analītiķi. Analītiķis klausās, interesējas par pacientu, uzkrāj materiālu, vēro savas izjūtas, domā un, ja pienācis tam īstais laiks, interpretē. Abi ir kā pētnieki. Rezultātā analizējamais pakāpeniski labāk izprot sevi un savas attiecības un var dzīvot pilnvērtīgāk, veselīgāk, radošāk un galu galā atbrīvoties no psihoanalītiķa. (Avots)

Pāru terapija

  • Noderīgas saites papildu informācijai:

Pāru terapija var būt noderīga, ja:

  • viena vai abu partneru būtiskas vēlēšanās vairs netiek apmierinātas un pamanītas,
  • viens vai abi partneri savstarpēji viens otru bieži kritizē,
  • partneru nākotnes plāni ir ļoti atšķirīgi,
  • tikpat kā vairs nav kopīgu interešu un vēlmes pavadīt laiku kopā,
  • partnerattiecības ietekmē tikai viens no abiem, pieņemot vienpersoniskus lēmumus par naudu, atvaļinājuma pavadīšanu, bērnu audzināšanu, tikšanos ar draugiem, seksuālām aktivitātēm utt. un otrs tādēļ cieš,
  • viens no abiem (vai abi) reti vai arī nekad viens ar otru nepiedzīvo seksuālu apmierinājumu,
  • nav iespējama uzticēšanās attiecībās,
  • viens vai abi nejūtas otra atbalstīti un saprasti,
  • partneru sarunas aprobežojas tikai ar ikdienas sīku problēmu risināšanu, dziļākas tēmas un personīgāki jautājumi partnerim netiek uzticēti,
  • vilšanās un kritika vairs netiek savstarpēji izpausta, iespējams kāds no partneriem piedzīvo arī veselības pasliktināšanos uz negatīvo attiecību fona (vēdersāpes, galvassāpes, paaugstināts asinsspiediens utml.),
  • vienam vai abiem ir reāli vai virtuāli (sms vai interneta attiecības) sānsoļi,
  • viens otram nevar piedot senus pāridarījumus, starp partneriem ir kādas senas neatrisinātas problēmas,
  • attiecības pārmērīgi ietekmē izcelsmes ģimene (vīramāte, sievasmāte) vai iepriekšējā ģimene (partneris un kopīgie bērni).

Jo vairāk punktu no iepriekš minētajiem attiecas arī uz Jūsu attiecībām, jo vairāk iemeslu konsultēties ar pāra attiecību terapeitu. Tomēr iespējams arī, ka tikai viens no aprakstītajiem indikatoriem Jums liekas pietiekami būtisks Jūsu attiecībām un katra individuālajai sajūtai tajās, lai griestos pēc palīdzības šī jautājuma risināšanā pie konsultanta. Pieredze un pētījumi ir parādījuši, ka pāra attiecību terapijai ir ātrāki un labāki rezultāti, ja tā tiek uzsākta laicīgi, nevis situācijā, kad pašam pārim jau sāk šķist, ka no šķiršanās diez vai izvairīties. (Avots)

Pirmajā konsultācijā notiek vienošanās par kopīgu mērķi, ko klienti vēlas konsultāciju procesa laikā sasniegt. Ne vienmēr abiem nepieciešama un vēlama ir attiecību uzlabošana, citreiz pāris var lūgt palīdzību, lai mierīgi izšķirtos, saglabājot pašcieņu un cieņu vienam pret otru. Savukārt, ja abu klientu mērķi, ko viņi cer saņemt no konsultācijas, atšķiras (piemēram, viens vēlas uzlabot attiecības, bet otrs šķirties), iespējams, ka turpmāk konsultants strādā tikai ar to klientu, kurš spiests samierināties ar attiecību zaudējumu. Saņemot nepieciešamo atbalstu un mierinājumu, vienlaikus iespējams rast iespējas un atpazīt iekšējos resursus jaunu, veiksmīgāku attiecību veidošanai. Konsultants var palīdzēt apzināties arī attiecību neveiksmju cēloņus, palīdzot nenonākt jau iepriekš piedzīvotajās grūtībās.

Ja abi partneri atzīst, ka vēlētos savas attiecības uzlabot, gūstot atkal vairāk prieka no kopā būšanas, tad tiek precizēts, kā tieši katrs partneris piedzīvotu priekš sevis apmierinošas attiecības, kas ir katra individuālās vēlmes un iespējams arī bailes attiecībās. Kādu abi partneri vēlētos redzēt viņu attiecību nākotni un kas viņiem ir nepieciešams, lai tas izdotos. (Avots)

Viena no būtiskajām lietām, ko palīdz no jauna apgūt konsultants, ir sarunāties vienam ar otru. Bieži ilgākās attiecībās iztrūkst tieši abpusēji apmierinošu sarunu — nereti partneri vairs viens otrā neklausās, jo liekas, ka tāpat jau zina, ko otrs teiks, tāpat arī vairs nedalās par sev svarīgām lietām, jo netic, ka otrs šo informāciju tiešām sadzirdēs vai arī viņiem mānīgi liekas, ka otram viss “jānolasa no acīm”, respektīvi, jāuzmin. Kamēr partneri nav apguvuši savstarpēji efektīvu komunikāciju, parasti ir gandrīz neiespējami atrisināt ikdienas vai senus konfliktus un pāridarījumus, rast kompromisus dažādās dzīves situācijās, arī sajust emocionālu tuvību, kas ļoti būtiska kvalitatīvām un priekpilnām pāra attiecībām, kā arī pāra seksuālajai dzīvei.

Konsultācijās tiek meklēti arī risinājumi pāra konfliktiem, kuru risinājumi bieži pašam pārim ir izrādījušies pārāk sarežģīti, jo konflikti parasti notiek divās plāksnēs — lietišķajā un emocionālajā. Konsultants uzrunājot arī pāra emocijas, kas ievītas konfliktā, nevis tikai faktus, palīdz uz to paskatīties citādāk un nonākt pie tālāka risinājuma. Nereti šīs emocijas var būt saistītas ar nepārstrādātiem pagātnes aizvainojumiem vai tēmām, ko pāris līdz šim vispār nav uzdrošinājies atklāti uzrunāt.

Konsultants rūpējas par to, lai starp abiem var notikt saruna bez savstarpējiem apvainojumiem, un lai abi partneri konsultācijas laikā tiek pie vārda. Konsultanta uzdevums ir palikt neitrālā pozīcijā, nenostājoties ne viena, ne otra partnera pusē, veicināt to, lai abi viens otru labāk sadzird un saprot. (Avots)

Konsultāciju skaits atkarīgs no problēmas, kas parādījusies katrās atsevišķās attiecībās. Reizēm pietiek jau ar vienu sarunu, lai attiecības turpinātos veiksmīgākā gultnē, taču pārsvarā tas ir gadījumos, kad pāris palīdzību meklē ļoti laicīgi, un viņi nav aizgājuši par tālu ikdienā vienam otru kritizējot, pazemojot un apvainojot. Parasti tomēr konsultāciju process ilgst vairākus mēnešus, tiekoties reizi 2–3 nedēļās (procesa sākumā iespējams, ka konsultants ieteiks tikšanās biežumu reizi nedēļā), kamēr attiecības atkal ir nostabilizējušās. (Avots)

Ģimenes terapija

  • Noderīgas saites papildu informācijai:

Ģimenes terapijā pastāv uzskats, ka indivīda un ģimenes grūtības (problēmas) rodas un tiek uzturētas visu ģimenes locekļu mijiedarbībā. Tā vietā, lai priekšplānā izvirzītu un strādātu ar individuālo psihopatoloģiju, ģimenes psihoterapija strādā ar visu ģimeni – tās sistēmu, struktūru, attiecību formām, mijiedarbību stiliem.  Latvijā populārākā ģimenes terapijas metodes ir sistēmiskā ģimenes terapija un psihodinamiskā (psihoanalītiski orientētā) ģimenes terapija. Ārzemju pētnieku dati liecina, ka 75% no tām ģimenēm, kas meklējušas palīdzību ir apmierinātas ar terapijas rezultātu. (Avots)

Tad kad ir problēmas laulībā un ir grūtības attiecībās paaudžu starpā. Visbiežāk sākotnēji palīdzību meklē viens ģimenes loceklis, jo viņam kļūst ļoti grūti, parādās psihisku traucējumu simptomi vai uzvedības problēmas. Tad psihoterapeits var piedāvāt ģimenes vai pāra terapiju, jo pacienta problēmas liecina par nelabvēlīgu situāciju ģimenē vai arī tāpēc, ka pacienta ģimene, pati to nenojaušot, traucē atveseļošanās procesu. Piemēram, tipiskas ģimenes situācijas, kad būtu vērts apsvērt sistēmiskās ģimenes terapijas pielietošanu, ir ēšanas traucējumi, atkarības, skolas fobijas un problēmas. Būtiski ir atcerēties, ka bērnu un pusaudžu psihisko traucējumu un slimību cēlonis NAV vienmēr tikai ģimene. Cēloņu un seku mehānisms ir ievērojami sarežģītāks. Ģimenes terapija var palīdzēt ģimenei pielāgoties jaunai situācijai pēc kāda ģimenes locekļa saslimšanas ar smagām slimībām (piemēram, onkoloģiskās saslimšanas, smagu traumu sekas vai šizofrēnija). Šajās situācijās ģimenes terapija nostiprina ģimenes attiecības un palīdz pielāgoties pārmaiņām. (Avots)

Ģimenes terapija ir konkrēta, tā strādā ar noteiktu problēmu un parasti ir īstermiņa. Izmaiņas, kas notiek ar vienu ģimenes locekli izjauc visu sistēmas līdzsvaru. Reizēm pārējie ģimenes locekļi atbalsta šīs izmaiņas, bet biežāk mēģina atgriezt visu vecajās sliedēs. Tāpēc psihoterapeits, strādājot ar visiem ģimenes locekļiem, palīdz tiem iemācīties pazīt tos veselīgos spēkus, kas ļauj ģimenei funkcionēt kā vienotam veselumam.

Ģimenes terapijā strādā ar visu ģimeni (vīrs, sieva, bērni, vecvecāki un citi tuvinieki). Pieeja ir elastīga un var noritēt gan tiekoties visai ģimenei, gan individuālas tikšanās ar atsevišķiem ģimenes locekļiem, gan atsevišķām ģimenes daļām. Bieži konflikts divu ģimenes locekļu starpā var noritēt bez redzamas citu iejaukšanās, bet īstenībā arī neiejaukšanās ir iejaukšanās. (Avots)

Lielākā daļa ģimenes terapijas skolu uzskata, ka ārstēšanas kurss ilgst 2 līdz 6 mēnešus, kur darba sesijas ir vidēji reizi nedēļā. Kādēļ terapija var prasīt ilgu laiku? Šāds jautājums nerodas ja tiek ārstētas smagas somātiskas slimības, ja tiek apgūta svešvaloda vai citas prasmes , kas prasa ilgāku mācību laiku. Pieredze rāda, ka ģimenes organizācijā ir liela inerce un pārmaiņas notiek diezgan lēni. Pat ja izmaiņas notiek strauji, tad ir nepieciešams laiks, lai visi ģimenes locekļi tām adaptētos. (Avots)

Minimālais terapijas uzdevums ir risinot ģimenes problēmas un ārstējot (atvieglojot) simptomus nepieļaut jaunu simptomu rašanos kādam no ģimenes locekļiem un palīdzēt ģimenei atrisināt tipiskus dzīves cikla uzdevumus. Ideja par ģimenes dzīves ciklu ir vienkārša. Tautā pazīstamākas ir bērnu attīstības krīzes, pusaudžu krīze, pusmūža krīze. Novērojot ģimenes var redzēt kā ģimenes attīstība arī virzās cauri noteiktām stadijām ar vairāk vai mazāk izteiktām krīzēm starp tām. (Aplidošanas periods; laulība bez bērniem; ģimene ar maziem bērniem; nobriedusi laulība; stadija kad bērni pamet ģimeni; „tukšā ligzda”…). Katrai ģimenei šajās dažādajās stadijās būs citādas problēmas. Vissmagākās krīzes ģimenēs mēdz būt, kad mainās ģimenes sastāvs. Pārejas periodos starp ģimenes attīstības stadijām daudz kas jāpārkārto attiecībās un tas var izraisīt traumatisku stresu. Šai pārejas posmā ģimenei jāveic kvalitatīvas izmaiņas savas organizācijas struktūrā un var teikt ģimenes locekļiem jāiepazīstas pa jaunam, lai dzīvotu pa jaunam. (Avots)

Grupu terapija

  • Noderīgas saites papildu informācijai:

Grupu terapija ir vērtīga iespēja tiem cilvēkiem, kuru dzīves pamati nav ļāvuši izvērst pietiekami stabilu un veiksmīgu dzīves gājumu.

Grupa sastāv no savstarpēji nepazīstamiem aptuveni līdzīga vecuma cilvēkiem, kas sanāk kopā reizi nedēļā, lai kopā rastu izpratni par to, kāpēc viņu dzīves pavedienā ir iemetušies daži mezgli. Attiecības ar grupas locekļiem pacients izjūt kā reālākas un līdzvērtīgākas, nekā attiecības ar anonīmo terapeitu, un tas atvieglo iesaistīšanos grupas darbā. Grupas dalībnieku akceptētie noteikumi, dalībnieku interese gūt atvieglojumu savām ciešanām un grupas vadītāja uzraudzība nodrošina labvēlīgus emocionālus apstākļus, tas nozīmē – grupa ir gatava pieņemt pacienta emocijas un domas, lai kādas tās būtu.

Terapeitiskā grupa kļūst par simbolisku ģimeni, kurā var augt un attīstīties, un gūt to, kas ir pietrūcis reālajā ģimenē: pieņemšanu un atbalstu, tiesības uz nošķirtības mirkļiem un tiesības just un izpaust naidu. Līdz ar to grupā dalībnieks var uzdrīkstēties atklāt dziļi personiskus pārdzīvojumus, dusmoties un apvainoties, piedot un mīlēt, palīdzēt un just pateicību. Te ir vieta eksperimentiem un drosmīgiem izaicinājumiem; te ir izmēģinājumu poligons jauniem, veselīgākiem uzvedības modeļiem. Dalībniekam ir iespēja uzlabot savas prasmes būt attiecībās pateicoties grupā redzētajiem veidiem, kādus pielieto dalībnieki, lai saglabātu savu pašcieņu dažādās reālajai dzīvei līdzīgās situācijās. To sauc par starppersonisko mācīšanos. (Avots)

Grupas procesu laikā pacients nereti nonāk situācijās, kuras izsauc agrīnā bērnībā pieredzētās emocijas. Terapeitiskā vide nodrošina to, ka grupas locekļu reakcija nav traumatiska, kāda tā bija kādreiz bērnībā, bet veselīga un adekvāta. Ārstnieciska ir labvēlīga un akceptējoša grupas locekļu reakcija situācijā, kurai līdzīgā situācijā ģimenē pacients nekad nav saņēmis atbalstu. Tāpat arī otrādi – ja agresīva pacienta uzvedība tikpat agresīvā ģimenē ir bijusi normāla parādība, bet grupā grupas locekļi negrasās ne samierināties, ne ignorēt šādu rīcību, tad pacients, iespējams, pirmo reizi dzīvē apjautīs savu jūtu un to izteiksmes veida neatbilstību realitātei. Šo terapeitisko faktoru sauc par korektīvo emocionālo pieredzi. Grupā saņemtā korektīvā emocionālā pieredze neitralizē agrīnos traumatiskos pārdzīvojumus, kuri bija atstājuši sekas pacienta dzīvē.

Grupas daudzveidība ļauj pacientam ir iepazīt savas daudzējādās rakstura šķautnes: grupā kā spoguļu istabā pacients redz savu emociju un uzvedības novērtējumu un iespaidu uz dažādiem cilvēkiem.

Nākot grupā, pacients apņemas strādāt pie savas problēmas. Pārmaiņas var notikt arī klausoties un pētot savus pārdzīvojumus, bet agri vai vēlu būs vēlēšanās arī runāt par tiem. Un grupa netieši attīsta spēju runāt: nekaunoties runāt cilvēku priekšā par saviem visintīmākajiem pārdzīvojumiem, sajust un prast aprakstīt savas emocijas, turklāt skaidri un visiem saprotamā veidā. Pacients iemācās runāt tad, kad ir visgrūtāk, runāt par to, ko visvairāk gribās noslēpt. Grupā ir iespēja redzēt, kā atklājās un pārdzīvo citi cilvēki, ka cilvēkiem ir līdzīgi pārdzīvojumi, ka var nekaunēties runāt par sāpīgām jūtām. Viens no grupas uzdevumiem – nonākt pie atziņas, cik ļoti savstarpējām attiecībām ir vajadzīga spēja atklāties. Šī cilvēkiem nepieciešamā prasme būs noderīga visās dzīves jomās. (Avots)

Grupu terapija piemērota:

  • Tiem, kas vēlas ērtāk justies un brīvāk diskutēt dažādos kolektīvos un grupās.
  • Tiem, kas vēlas iemācīties labāk saprasties ar cilvēkiem sev apkārt.
  • Tiem, kas jūtas nepietiekami droši un nepietiekami pārliecināti par sevi.
  • Tiem, kas vēlas atrisināt problēmas ģimenē un laulības dzīvē.
  • Tiem, kam ir hroniskas grūtības saprasties ar cilvēkiem.
  • Tiem, kam ir grūtības izveidot patīkamas un ilgstošas attiecības.
  • Tiem, kas cieš no ilgstoši nomākta garastāvokļa.
  • Tiem, kuri cieš no trauksmes, baiļu un panikas lēkmēm.
  • Tiem, kas nejūtas pietiekami laimīgi.
  • Tiem, kas jūtas vientuļi.
  • Tiem, kas vēlas sevi labāk iepazīt. (Avots)

Grupu terapija nav ieteicama pacientiem, kam ir kritiski zema spēja izveidot tuvas un saprotošas attiecības un trūkst spējas uzņemties atbildību. Pirmkārt, tie ir pacienti, kurus ir pārsteigusi pēkšņa dzīves krīze. Šiem pacientiem ir nepieciešama īpaša krīzes terapija. Otrkārt, tie ir pacienti ar smagiem personības defektiem: smagi impulsu kontroles traucējumi, hroniska psihoze, organiski smadzeņu sindromi, asociālas personības, paranoīdas personības, hipohondriski pacienti, alkohola un narkotiku atkarīgie. Treškārt, tie ir pacienti, kuri nespēj vai nevēlas ievērot grupas vienošanos, piemēram, pacienti, kas strādā maiņu darbu un nespēj ierasties uz grupas sesijām regulāri.

Tomēr jāpiebilst, ka valstīs ar augsti attīstītu psihisko aprūpi, ir pieejamas īpaši piemērotas grupas arī pacientiem ar smagām diagnozēm, un tās strādā ar lielu efektivitāti. (Avots)

Ir veikti pētījumi, kas salīdzina grupu terapijas un individuālās psihoterapijas efektivitāti. Grupu terapija ir atzīta par tikpat iedarbīgu kā individuālā terapija, bet dažreiz pat grupu terapija ir izrādījusies noderīgāka. Ir pierādīta īpaši liela efektivitāte dažādu medicīnisku saslimšanu ārstēšanai piemērotām grupām. (Avots)

Mākslu terapija

  • Noderīgas saites papildu informācijai:

Latvijā mākslas terapija (vizuāli plastiskās mākslas terapija) ir viena no četrām mākslu terapijas specializācijām (līdzās mūzikas, deju un kustību, drāmas terapijai), kurā izmanto mākslu un radošo procesu terapeitiskā kontekstā, lai uzlabotu un veicinātu cilvēka garīgo, emocionālo un fizisko labklājību.

Mākslas terapijā cilvēks tiek aicināts savas domas, jūtas un vajadzības uzzīmēt, uzgleznot, izveidot no māla vai plastilīna, salikt kā kolāžu no attēliem vai atrast citu piemērotu mākslinieciskās izteiksmes veidu. Mākslas terapijā tiek izmantoti gan vārdi, gan bezvārdu „valoda” – māksla.

Mākslas terapijā svarīgs ir radošais process un tā rezultāts, pārdomas un arī saruna ar mākslas terapeitu pēc radošā procesa, ņemot vērā katra vēlmes un iespējas.

Mākslas terapija notiek drošā un atbalstošā vidē profesionāla mākslas terapeita klātbūtnē, kas palīdz mērķtiecīgi organizēt un vadīt mākslas terapijas procesu atbilstoši katra vajadzībām, vēlmēm un iespējām.

Cilvēka fiziskā, psiholoģiskā stāvokļa un sociālās situācijas izvērtēšana, mākslas terapijas procesa plānošana, rezultātu novērtēšana un rekomendāciju izstrāde tiek veikta atbilstoši Latvijā apstiprinātām Mākslas terapijas medicīniskajām tehnoloģijām. (Avots)

Mākslas izmantošana mākslas terapijā atšķiras no mākslas izmantošanas citiem nolūkiem, jo atšķirīgs ir mākslas radīšanas process un sagaidāmais rezultāts.

Nav nepieciešama iepriekšēja pieredze vai prasmes kādā no mākslas veidiem. Pierastie skaistuma standarti te nav būtiski, galvenais ir radošais un terapeitiskais process un iegūtā pieredze. (Avots)

Mākslas terapijas sesijas notiek gan individuāli, gan grupā. Katra sesija ir piemērota konkrētā cilvēka vai grupas vajadzībām un mērķiem.

Sesijā mākslas terapeits iesaka konkrētu mākslas terapijas uzdevumu / metodi vai aicina cilvēku brīvi un spontāni radīt mākslas darbu. Ja iespējams, pēc radošā procesa notiek saruna, lai kopīgi izprastu radīto mākslas darbu un rastu atbildes uz aktuāliem jautājumiem.

Mākslas terapijas sesijas ilgums ir 30/60/90 minūtes, atkarībā no katra konkrēta cilvēka vajadzībām un iespējām. (Avots)

Smilšu spēles terapija

  • Noderīgas saites papildu informācijai:

Smilšu spēles terapija runā simbolu valodā. Smilšu spēles terapija ļauj izpaust savu iekšējo pasauli simboliski, tā palīdz atklāt to, ko vārdos grūti izteikt, pieskarties tām dvēseles daļām, kuras nevaram uzrunāt tieši, un ieraudzīt sevī to, kas paslīd garām ikdienišķai uztverei. Smilšu spēles laikā klients var izteikt to, ko jūt un pārdzīvo, taču nespēj izteikt vārdos. Tādēļ smilšu terapija ir lieliska, saudzīga metode darbā ar bērniem. Smilšu spēles figūriņas ir bērna vārdi un bērna valoda ir izveidotā bilde, tādā veidā bērna dvēsele „runā” par to, kas viņai sāp un līdz ar to meklē problēmām risinājumu. (Avots)

Smilšu terapijas telpā atrodas divas smilšu kastes – viena ar sausām, otra ar slapjām smiltīm. Bērns var izvēlēties kādā vēlas darboties. Plauktos atrodas dažādas miniatūras figūriņas, kas attaino pasauli mums apkārt.

Bērns tiek aicināts aplūkot figūriņas un izveidot savu smilšu bildi. Bērns it kā raugās uz āru, izvēloties figūras, taču patiesībā viņa skats ir vērsts uz iekšu, sevī. (Avots)

Smilšu spēļu terapiju var piedāvāt bērniem sākot no 4 gadu vecuma. Smilšu spēļu terapija palīdzēs gadījumos, ja ir traumatiski pārdzīvojumi (šķiršanās, tuvinieka zaudējums), ģimenes, vienaudžu attiecību problēmas, emocionāla rakstura grūtības (bailes, dusmas, trauksme ,nakts bailes, murgi) neirozes, stostīšanās, tiki, mācīšanās grūtības, adaptācijas grūtības, enurēze, hiperaktivitāte, depresivitāte. (Avots)

Psihodrāmas terapija

  • Noderīgas saites papildu informācijai:

Psihodrāma ir psihoterapijas virziens, kuras pamatlicējs ir Vīnes psihiatrs Jakobs Levi Moreno (1889 – 1974). Tulkojot no grieķu valodas, ‘’psihodrāma’’ nozīmē ‘’dvēsele darbībā’’. Psihodrāmā ar mērķtiecīgi virzītas dramatiskas darbības palīdzību izpēta un risina indivīdu vai grupu problēmas. Pamatā tā ir grupu terapijas metode, taču psihodrāmu efektīvi pielieto arī individuālajā psihoterapijā (monodrāma). (Avots 1)

Psihodrāma ir radoša, uz resursiem un piedzīvošanu orientēta metode, kas tika izveidota grupu terapijai, taču tās elementi tiek izmantoti arī individuālā konsultēšanā un terapijā.

Tajā ir iespējams uz “skatuves” izspēlēt savus stāstus, drāmas, tēlus. Vecās situācijas var izdzīvot no jauna, neizdzīvotās var izmēģināt. Reālajā dzīvē katrs var izdzīvot tikai ierobežotu lomu skaitu, kamēr daudzas citas, iespējams konstruktīvākas iespējas, paliek nepiedzīvotas, radot neapmierinātību un konfliktus. Psihodrāma palīdz lomu klāstu paplašināt, vienlaikus paverot jaunas iespējas citādākām attiecībām un dzīvei kopumā. (Avots 2)

Psihodrāmas sesija ir strukturēta. Sākotnēji grupa tiek iesildīta darbībai- izkristalizējas problēma, kurai sesija būs veltīta. Tad seko darbības fāze – izmantojot dramatizāciju un lomu spēles, komunicējot verbāli un neverbāli, grupa režisora (psihodramatista) vadībā nodarbojas ar kāda grupas dalībnieka (protagonista) prezentēto vai grupai kopumā nozīmīgo problēmu. Sesijas beigās grupa dalās piedzīvotajā.

Psihodrāma noder gan pieaugušajiem, gan bērniem, klientiem ar emocionālām, uzvedības, attiecību u.c. problēmām. Tā izmantojama gan individuālajā, gan pāru, gan ģimenes terapijā. (Avots 1)

Kāds, kurš vēlas savu stāstu izspēlēt, psihodrāmā saukts par protagonistu, var aktīvā spēlē izdzīvot kaut ko no pagātnes, tagadnes vai iespējamās nākotnes, nebūdams realitātes ierobežots. Psihodrāma notiek šeit un tagad, tāpēc iespējams visu spēlēt tā, kāds tas šķiet vai “sajūtas”. Grupas nodarbībā iespējams izdzīvot ne tikai pašam sevi, bet arī ieraudzīt savu situāciju citu acīm (piemēram, mainoties lomām).

Psihodrāmas skatuve atver iespēju izdzīvot savu ārējo pasauli ar tās cilvēkiem, attiecībām un ietekmēm, kā arī iekšējo pasauli ar tās priekšstatiem, sajūtām un vēlmēm. Tai visā ietilpst gan dzīves stāsti, gan attiecības ar nozīmīgiem cilvēkiem vai varbūt tieši šādu attiecību trūkums, bailes un ilgas, mērķi un nākotnes vīzijas. Skatuve piedāvā izdzīvot jebko, neņemot vērā reālās iespējas vai potenciālās šādas uzvedības sekas. Realitāte un fantāzija psihodrāmā nav pretrunā viena ar otru. Interesants ir tieši šis brīdis, kurā kaut kas no tā visa tiek izdzīvots.

Psihodrāmas grupā protagonists ir drošā mijiedarbībā ar pārējiem (būtiska ir uzticēšanās grupā, kas rodas pakāpeniski un tiek nodrošināta ar to, ka grupa jaunpienācējiem ir slēgta). Izvēloties atveidotājus savas spēles lomām, iespējams atvērt sev jaunu redzējumu caur pārējo dalībnieku sajūtām un viņu refleksijām par piedzīvoto. Tā kā izdzīvojot lomas kāda cita spēlē tiek aktivizēti arī paša iekšējie procesi un aktuālās tēmas, tad katras nodarbības ieguvums ir arī, neesot protagonista lomā. (Avots 2)